- Sastāvs un izlaišanas forma
- Farmakoloģiskā darbība
- Lietošanas indikācijas
- Kontrindikācijas
- Dozēšana un ievadīšana Albumīns
- Blakusparādības
- Mijiedarbība ar zālēm
Albumīns - kas tas ir? Šis ir albumīna olbaltumvielu šķīdums, kas ir izolēts no cilvēka plazmas un ir dzidrs, viskozs balts šķidrums. To lieto intravenozai ievadīšanai šoka stāvokļu ārstēšanā. Albumīns ir paredzēts parenterālai barošanai un ir daļējs asins plazmas aizstājējs. Ļaujiet mums sīkāk apsvērt Albumīna sastāvu, atbrīvošanas formu, instrukcijas par šo narkotiku lietošanu.
Sastāvs un izlaišanas forma
Zāles ir 5, 10 un 20% infūziju šķīduma formā , ko ražo stikla pudelēs vai ampulās. Pudeles ar šķīdumu ir hermētiski noslēgtas ar gumijas aizbāžņiem. Gan ampulas, gan pudeles tiek ievietotas kartona iepakojumos, un ampulas iepakojums ir papildināts ar ampulas nazi.
Albumīna sastāvs ir galvenā aktīvā viela - cilvēka albumīna proteīns, kas ir izolēts no asins plazmas. Turklāt zāļu albumīna sastāvs, kas papildināts ar palīgvielām: nātrija kaprilskābi, nātrija hlorīds , ūdens injekcijām .
Farmakoloģiskā darbība
Aktīvā viela palīdz transportēt daudzas vielas organismā. Nepieciešamie savienojumi, kā arī toksīni, kas ir pakļauti lietošanai, nonāk atgriezeniskā mijiedarbībā ar šiem asins proteīniem, un pēc tam tos transportē uz orgānu, kurā tie tiks apstrādāti.
Albumīna olbaltumvielas ir vajadzīgas, lai regulētu tik svarīgu rādītāju kā onkotiskais asinsspiediens. Turklāt tas novērš plazmas albumīna deficītu un noved pie strauja cirkulējošo asiņu tilpuma palielināšanās.
Lietošanas indikācijas
Narkotiku Albumin lietošanas indikācijām ir šādas:
- aknu slimība;
- nefrotiskais sindroms nefrīta gadījumā;
- smagi apdegumi, ko papildina asiņu sabiezēšana un dehidratācija;
- hipoproteinēmija un hipoalbuminēmija;
- hipovolēmisks, hemorāģisks, operatīvs, strutaini-septisks, toksisks un traumatisks šoks;
- smadzeņu pietūkums;
- terapeitiskā plazmas apmaiņa, hemodialīze;
- ascīts;
- kuņģa-zarnu trakta slimības;
- hemolītiska slimība un hiperbilirubinēmija jaundzimušajiem.
Turklāt šīs zāles tiek parakstītas operācijām, ko papildina mākslīgā asinsriti, hemodilution laikā pirms operācijas un autologu asins komponentu sagatavošanas. Nelietot līdzekli hroniskas nefrozes gadījumā, jo Albumīnam nav laika ietekmēt nieru bojājumus, jo nieres to nekavējoties novērš.
Zāles cilvēka albumīns akūtas nefrozes gadījumā tiek izmantotas diezgan reti. Uzlējumu kā olbaltumvielu avota izmantošana pacientiem, kas cieš no cirozes, pankreatīta un uzsūkšanās zarnās, nav pamatota.
Kontrindikācijas
Cilvēka albumīnu nevar lietot ar šādām slimībām:
Ar piesardzību zāles jālieto sirds funkcijas nomākumā, jo ir iespējams, ka attīstīsies akūta sirds mazspēja. Kā norādīts instrukcijās, tas paaugstina asinsspiedienu. Tāpēc pēc infūzijas pēc traumām un operācijām bieži atveras asiņošana no bojātiem traukiem, kas zema spiediena dēļ iepriekš nav asiņojuši.
Zāles nevar lietot, ja tās izskatās duļķainas un ir sasalušas. Ja šķīdums netika izmantots līdz galam, to nevar atkārtoti izmantot. Lai novērstu iespējamo baktēriju piesārņošanu, aizliegts lietot flakonus, kas ir sašķelti, sabojāti vai iepriekš atvērti.
Dozēšana un ievadīšana Albumīns
Infūzijas šķīdumu, proti, tā koncentrāciju un devu, ārsts izvēlas individuāli. Tas ir atkarīgs no ķermeņa svara, ievainojumiem, slimības smaguma un šķidruma un olbaltumvielu zuduma.
Saskaņā ar lietošanas instrukcijām zāles jāievada intravenozi . Ieteicamā vienreizēja deva 5% šķīdumam ir 200–300 ml, un maksimālais pieļaujamais daudzums ir 500–800 ml.
Parasti ārsts izraksta 10% zāļu šķīdumu. Vidējo devu aprēķina pēc šādas formulas: 1-2 ml / kg. Aģentu ievada intravenozi katru dienu vai katru otro dienu, līdz tiek sasniegts pozitīvs rezultāts. Smagos gadījumos tiek izmantots divdesmit procentu šķīdums. To nevar izmantot gados vecākiem pacientiem.
Ir svarīgi kontrolēt infūzijas ātrumu, jo tā ātra ieviešana var izjaukt sirds un asinsvadu sistēmas darbību.
Grūtniecības laikā albumīnu var lietot tikai saskaņā ar stingrām ārsta norādēm , jo nav ticamas informācijas par to, kā zāles ietekmē augli.
Blakusparādības
Lietojot zāles, parasti blakusparādības nerodas.
Iepriekš sensibilizētām personām blakusparādības var izpausties kā alerģiskas reakcijas: elpas trūkums, nātrene, drebuļi, tahikardija, asinsspiediena pazemināšanās, drudzis, sāpes jostas rajonā, anafilaktiskais šoks. Turklāt cilvēki, kuri ir pakļauti riskam, ir pakļauti komplikācijām un alerģijām. Tie ir pacienti, kuru vēsturē ir pierādījumi, ka viņi nepanes vakcīnu, plazmas aizstājēju, zāļu serumu un zāļu intravenozas infūzijas.
Ja rodas reakcijas vai komplikācijas, nekavējoties pārtrauciet šķīduma infūziju. Adata nav jānoņem, un, ja ir nepieciešamās indikācijas, steidzami jāievieš kardiotoniski antihistamīni, glikokortikoīdi, vazopresoru līdzekļi.
Mijiedarbība ar zālēm
Vienlaicīga fenilbutazona, barbiturāma, penicilīna, salicilātu un sulfonamīda lietošana ar cilvēka albumīnu samazina pēdējā efektivitāti.
Albumīnu var kombinēt ar sarkano asins šūnu masu, asinīm, ogļhidrātiem un elektrolītu šķīdumiem. Zāles nedrīkst sajaukt ar aminoskābju, alkoholu saturošu līdzekļu un olbaltumvielu hidrolizātu šķīdumiem.
Tādējādi cilvēka albumīns , kura foto ir parādīts rakstā, dažos gadījumos var glābt cilvēka dzīvību. Bet jāatceras, ka šai narkotikai ir kontrindikācijas un blakusparādības, turklāt tā ir ļoti dārga. Tās kolēģi spēj daļēji atrisināt šo problēmu, jo tie nav daudz lētāki .
Narkotiku albumīns
